Medības Belovežas gāršā

GALERIJA

Noslēdzot 2019.gadu, Latvijas dāmu mednieču kubs Lady HUNT viesojās Polijā, pie kluba Podlasski klub Dian dāmām. Divas dienas tika veltītas gaides medībām Belovežas gāršas dabas rezervāta komercmedību platībās.

Netālu no mazpilsētas Hainovka (Hajnowka) atrodas ciemats Oreshkovo (Orzeszkowo), kur omulīgā viesnīcā satikās mednieces no Latvijas, Polijas un Lietuvas. Pēc ātrām pusdienām, steidzot nepalaist garām īsās novembra dienas pēdējās gaismas stundas, poļu panu pavadībā dāmas devās katra uz savu medību torni. Belovežas gāršā tika atļauts medīt briežu govis un teļus, kā arī mazos plēsējus. Īpaši tika piekodināts, ka aļņi un vilki Polijā ir aizsargājamo sugu sarakstā. Protams, izcēlās diskusija par lielo plēsēju un cilvēka līdzpastāvēšanas saspīlējumu situācijā, kad vilkus medīt nav atļauts. Tēzes, kas izskanēja sarunā, drīz vien apstiprinājās dzīvē.

Laiks bija vējains un dzestrs. Lielākā daļa mednieču piedzīvoja klusu, filozofiskām pārdomām piesātinātu vakaru vientulībā, taču pāris Latvijas pārstāvēm tomēr paveicās. Mūsu Dodo šāva uz lapsu. Tuvojoties krēslas stundai, uz barotavu pie viņas torņa atnāca aļņu teļi un govs. “Es ieraudzīju alnēnus termokamerā. Viņi laizīja sāli. Sāku lūkoties apkārt un meklēt viņu māti. Ieraudzīju to pēc brīža ar neapbruņotu aci. Viņa stāvēja tieši pretī medību tornim. Teļi jau bija pieplakuši mātes sānam un visi saspringti lūkojās krūmu virzienā. Es pavērsu termokameras aci pret krūmiem un ieraudzīju četrus stāvus tuvojamies. Sākumā nodomāju, ka tie ir buki, bet tiem nemēdz būt garas astes. Un tad es sapratu, ka tie ir vilki!” vakarā pēc medībām pastāstīja Dodo. Četrdesmit metru attālumā no torņa, nemaz nekautrējoties no cilvēka klātbūtnes, kuru neieverot viņi vienkārši nevarēja, plēsēji sāka lenkt aļņus. Dodo atcerējās: “Es izmisīgi prātoju, ko lai dara, kā lai palīdz aļņiem. Vai šaut gaisā, svilpt, klaigāt? Es netaisījos pieļaut, lai manu acu priekšā nokož vienu no teļiem, bet tad vilki izdzirdēja automašīnu tuvojamies. Vietējais mednieks brauca man pakaļ. Plēsēji lēni un mierīgi aizcilpoja pa taku, pa kuru bija atnākuši un pazuda mežā.” Vakarā, uzklausot mednieces stāstu, aizsvilās plaša diskusija par aizliegumu medīt vilkus Polijā, par vietējo mednieku organizāciju iespējām ietekmēt situāciju un nedabisko lietu kārtību, kas šobrīd vērojama dabā šajā valstī. Šeit, kā jebkur citur, kur nav atļauts medīt šos plēsējus, vilkiem nav dabisko baiļu no cilvēka. Tie plosa mājlopus un suņus, nekautrējoties tuvoties ne tikai viensētām, bet arī ienākt ciematos. Latvijas mednieces stāstīja par pelēko plēsēju populācijas apsaimniekošanas pieredzi mūsu valstī, kas ļauj saglabāt dabisko līdzsvaru, par diskusijām ar tā dēvētajiem dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, par zinātniskajiem pētījumiem, kas apstiprina Latvijas vilku populācijā izraudzītās taktikas pareizību un daudzām citām lietām, ieskaitot vilku sugas statusu Eiropā, kas šobrīd atbilst vismazāk apdraudētās sugas statusam. Tā tas arī ir ierakstīts Eiropas Sarkanajā grāmatā.

Vakara medībās citai Latvijas pārstāvei Evitai palaimējās trīskārt. Viņa nomedīja divus āpšus un lapsu. Gan vienu, gan otru sugu viņa nomedīja pirmo reizi dzīvē. Tā kā viņa bija vienīgā, kura vakarā atgriezās bāzē ar guvumu, Evitu kronēja par medību karalieni. Tas notika omulīgā pusloka lapenē kaut kur meža platībās. Bruģēta laukuma vidū, akmens ielokā kūrās paprāvs ugunskurs. Zem nojumes uz galdiem stāvēja kafijas un tējas termosi, bet no lielajiem termokatliem poļu mednieces jau lēja šķīvjos karstu gulašzupu un krāva sautētus kāpostus ar cūkgaļu. Virs  ugunskura čurkstēja mežacūkas sivēns uz iesma.

Medījums bija noguldīts uz egļu paklāja un sākās godināšanas ceremonija. Evitai pasniedza medību karalienes medaļu. Dodo kļuva par vicekaralieni, bet medību organizētāja Alīcija Milevska (Alicja Milewska) saņēma visamizantāko pūdelmaņa medaļu – kuiļa pautu atveidu bronzā.

Nākamajā rītā dāmas atkal devās uz mežu. Novērojumu netrūka. Gan latvietēm, gan lietuvietēm palaimējās apskatīt Belovežas gāršas sumbrus savvaļā. Bija aļņi un lapsiņas. Pašās beigās, kad vietējais mednieks jau paziņoja, ka izbraucis, lai viņu savāktu Dodo, viņai izdevās nomedīt briežu teļu. Latvietes sapulcējās, lai sveiktu laimīgo mednieci un palīdzētu izlaist iekšas briedim. Lieki piebilst, ka vietējais mednieks bija stāvā sajūsma par tādu uzņemšanos un palīdzību, ko meitenes sniedza, izvelkot medījumu no pameža un iekraujot to džipa kravas kastē.

Vēl viena sastapšanās ar sumbriem gaidīja mūsu mednieces, kad pirms došanās ārā no meža, tika nolemts mēģināt atrast iepriekšējā vakarā aizšauto lapsu. Vācu medību terjers Sirsniņš veda savu saimnieci pārliecināti un drosmīgi, līdz apstājās un sāka neizpratnē lūkoties krūmos sev priekšā, jo tur, divdesmit metros izkustējās kaut kāda milzu masa. Izrādās, viņš bija gājis pa svaigām sumbru pēdām un nu masīvie dzīvnieki lauzās cauri mežam, lai izvairītos no tikšanās ar cilvēku un viņa suni.

Tā beidzās otrā medību diena. Tuvojās atvadu laiks, taču pirms laisties tālajā mājupceļā,  Podlasski klub Dian vadītājas Alīcijas Milevskas vadībā Lietuvas un Latvijas mednieces apmeklēja lielu privātu medību trofeju kolekciju Bielostokā.

Tā noslēdzās šis notikumiem, veiksmēm un atklāsmēm bagātais gads. Tiksimies nākošajā 2020.gadā. Plāni tiek kalti, idejas ģenerētas. Pavisam noteikti būs izstāde Outdoor Rīga 2020, kur klibs Lady HUNT piedāvās ko vēl nebijušu! Būs bebru medības un āžu jakts, Meža dienas un  Minhauzena festivāls, būs briežu bauris un dzinējmedības un vēl daudz citu interesantu pasākumu.

Mācīsimies, ceļosim, medīsim!

Jaktei būt!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: